Mana vecmāmiņa, sen jau aizgājusī tajā saulē, kādreiz dzīvoja ciemā. Laukos bez kustoņiem nu nekādi: viņai bija pīles, vistas, cūkas, trīs govis, kazas un truši.
Kā arī suns, lai visu to saimniecību sargātu. Un kaķis. Bet kā gan bez kaķa, kad peles un žurkas kaimiņos? Kaķis bija prāvs un varens žurku ķērājs.
Bet te pasāka kaut kas ciemā vistas plēst. Katru rītu kādam trūka vienas vai divu perētāju. Un tauta sāka domāt uz kaķi. Pie vecmāmiņas sāka nākt delegācijas.
– Marija, tavs kaķis mūsu vistas stiepj. Tā nav lieta, – teica atnācēji.
Visi argumenti, ka tas nav kaķis, atdūrās pret nesapratnes kurlo sienu.
Sirdij sāpot, vecmāmiņa paprasīja vectēvam aizvest kaķi pie radiem uz rajona centru. Savādāk kāds no ciema var būt straujš savā rīcībā un izrēķināties ar kaķi.
Kaķi aizveda, bet vistas turpināja pazust. Vecmāmiņa uzgāza pirmajam sūdzmanim:
— Tak es jūsu, necilvēku, dēļ grēka darbu padarīju…
Runas par to, ka kaķa nav, izplatījās pa visu ciematu un ar sūdzībām nākt pārstāja. Bet vistas turpināja pazust. Pēc dažām dienām pa ciemu izplatījās tenkas, ka sesks plēš vistas un viņu redzēja vairākās vietās.
Bet vēl pēc dažām dienām pa vārtiņiem ienāca kaķis… Ķepiņu spilventiņi bija noberzti, ķepas asinīs, netīras, purns saskrāpēts… Kaķis piegāja klāt vecmammai, paskatījās uz viņu un žēli noņaudējās, it kā lūgtos, lai viņu atstāj. Varbūt man šķita, bet es redzēju uz viņa purna un acīs asaras…
Vecmāmiņa saudzīgi paņēma kaķi rokās. Tā ir vienīgā reize, kad es redzēju ar asarām acīs vecmāmiņu, kura kā medmāsa izgāja cauri visai Otrā Pasaules kara gaļasmašīnai.
Kaķi izārstēja, bet kaimiņi vairs ne pušplēsta vārda neteica par vistām. Pēc kāda laika kaķis, viss pārklāts rētām, atnesa zobos beigtu sesku.
avots: falover.ru